Ugunskrusts, Pērkons, Pērkona krusts, Laimas krusts, Svastika un daudzi citi nosaukumi citās tautās.
Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3. – 4. gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētajās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.
Šai zīmei ir vairāki nosaukumi – svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts vai zarukrusts. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Ugunskrusts ir saistīta ar Sauli, Laimu, un Pērkonu, tādēl to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.
Jostās un citur ornamentos bieži vien blakus esoši kāršu krusti savienoti tā, ka vienam gali noliekti Saules kustības, bet otram – pretējā virzienā. Kompozīcijās Pērkona krusts bieži vien ir novietots stūrainās saulītes centrā.Ne vienmēr ugunskrustu viegli pazīt. Garenajās joslu kompozīcijās mēdza izmantot tikai pusi vai pat ceturto daļu raksta, brīvās vietas aizpildot ar citiem, sīkākiem rakstiem.
Anonymous (verified owner) –
IVETA PATMALNIECE (verified owner) –
Kendija Razmahova (verified owner) –